Latvija 100
VIDEO ARCHYVAS PASAKOJIMAI STRAIPSNIAI ALBUMAS

Apie Dundurmuižu dvarą rašo Janīna Kursīte.

Par Dundurmuižas latviešiem Ierosme pētīt latviešu koloniju Dundurmuižu jeb Daunoravu (tagad Daunorišķe) Jonišķu rajonā Lietuvā nāk no lietuviešu vēsturnieka Ernesta Vasiļauska. Latvijas Universitātes un Klaipēdas Universitātes rīkotajās ekspedīcijās (2016. – 2018.g.) izdevās iegūt ziņas par Dundurmuižas kādreizējiem iedzīvotājiem. Ar šo latviešu koloniju saikne bijusi arī ievērojamiem latviešu literātiem Annai Brigaderei un Mārtiņam Zīvertam.

Pēc Otrā pasaules kara Dundurmuižas apkaime un tur dzīvojošie latvieši pakāpeniski izkliedēti, ko veicināja deportācijas, karš, smagie kolhozu laiki, pārcelšanās uz citām vietām Lietuvā vai uz Latviju. Tā, piemēram, 2017.g. jau Elejā intervējām Elzu Bormani (dz.1924), kuras māte Karlīne Starka nākusi no Dundurmuižas, bet 2018.g. Jelgavā iztaujājām Gunu Sīli (dz.1942.g. Sidabrines ciemā). Visvairāk ziņu par latviešu dzīvi Dundurmuižā un tās apkaimē ieguvām no Emmas Stepanovičienes (dz. Dunce 1943.g.). Viņa savākusi arī apjomīgu fotoliecību klāstu par latviešiem Lietuvā. Viņa arī zināja par daudziem bijušajiem Dundurmuižas iedzīvotājiem, kur kurš ir meklējams. Viņai un Jonišķu viesnīcas „Šiaurės vartai“ laipnajai saimnicei un latviešu biedrības vadītājai Natālijai Franckaitienei esam īpašu pateicību parādā. Pa starpām intervējām ne tikai dundurniekus, bet arī citu tuvāku un tālāku vietu (piem., Jaunakmenes), kuros agrāk dzīvoja latvieši, pēctečus.

Intervijās iegūtais materiāls, kā arī arhīvos pieejamie dokumenti apliecina, ka Dundurmuiža un tās apkaime, ietverot pašus Jonišķus, ir spilgta daļa no latviešu diasporas pieredzes. Dundurmuižu var uzlūkot par vienu no vecākajām, ja ne pašu vecāko latviešu koloniju. Savākto materiālu ir daudz, bet vēl nepieciešamas papildu ziņas, kas, cerams, tiks iegūtas, lai taptu plašāka grāmata. Šeit gribas pakavēties tikai pie dažiem vēstures pavedieniem, kas ved uz Dundurmuižas un tās tuvākās apkaimes latviešiem.

Vietvārdi un personvārdi.

Mūs pārsteidza tas, ka dundurnieku mājām neesot bijis atsevišķu nosaukumu, kā esam paraduši Latvijā. – “Savi nosaukumi bija tikai ciemiem.” (Elza Bormane, Eleja, 2017) Par pašas Dundurmuižas nosaukuma izcelsmi pierakstījām vairākas versijas. Tā Viesturs Elsbergs (dz.1932.g. Nērtaučos) bērnībā dzirdējis, ka nosaukums radies no tā, ka “tur daudz dunduri bija. Zirgiem krita virsū.” (Viesturs Elsbergs, 2016)

Aija Bulīte-Bučiene no Nertaučiem atminējās, ka Dundurmuižā un tās apkaimē biežākie uzvārdi bijuši Duncis, Briedis, Bullis: “Viņi dzīvoja bagāti, bija ārkārtīgi strādīgi. Lopu viņiem bija pulka. Briežus izveda, Duncim dēli aizgāja armijā, pazuda kara laikā. Buļļi paši izbrauca, nepaspēja viņus izvest.”

1846.g. Dundurmuižas saimniecību revīzijā sastop gluži latviskus uzvārdus, kā jau pieminētos Duncis un Briedis, bet arī Saule, Krūmiņš, Kugrēns, Buoža. Ir vācu cilmes uzvārdi, kas, iespējams, doti, izceļot kādas fiziskās vai garīgās īpašības, kā Starks (=stiprais), Figors (=figūra, stāvs), Runge (=ratu sastāvdaļa, statnis). Šeit atrodami arī lietuviskas vai poliskas cilmes uzvārdi (Kaseļūns, Maseļūns, Bojarūns, Petrovičs), kas, kā var spriest, tomēr pieder latviešiem. Starp citiem Dundurmuižas revīzijā minēts arī Juris Lotišs, kas norāda uz cilvēka tautību. Uzvārdi laika gaitā arī mainīti. Tā Gunas Sīles tēvam sākotnēji bijis uzvārds Kaščuks. Viņš 1930.gadu beigās uzvārdu latviskojis uz Dagda.

Ja pirms kara precējās galvenokārt latvieši ar latvietēm, tad pēc kara tam vairs nepiegrieza tādu vērību. Minstināšanās dažkārt notika, izvēloties bērniem vārdus. Emmas Steponavičienes dēliem vārdi ir Sigitas un Māris. Emma atceras, ka viņas vīrs – lietuvietis - gribējis vienam no dēliem likt vārdu Kastītis: “Es teicu, atbrauks latviešu radi. Ko viņi teiks, ka Kastīte pa istabu skraida?! Nu nē!” (Emma Steponavičiene, 2016) Hermīnei Šotmanei (dz.1935) mamma gribējusi likt Dzidru vārdā, bet tēvs noprotestējis: “Visi sētmaļi piemesti ar dzidrajiem. Nebūs nekāda Dzidra, bet būs Hermīne. Tā es kļuvu par Hermīni.”

Valoda.

Visās intervijās mums tika uzsvērts, ka latvieši līdz Otrajam pasaules karam mājās runāja tikai latviski. Kad brauca uz tirgu vai citur, tad lietuviski ar citiem sarunājās. (Elza Bormane, Eleja, 2017) Aija Bulīte-Bučiene atcerējās, ka līdz pat 1940.g. Dundurmuižā pastāvēja latviešu skola, tajā bija pāri par 40 skolēnu: “Latvija palīdzēja ar to skolu. Latviešu skolu noņēma krievu laikā. Pašu skolu sanīcināja, izdauzīja.” (Aija Bulīte-Bučiene, 2017) Valodu izkopa lasot grāmatas. Dundurmuižā skolā pirms kara bijusi liela latviešu grāmatu bibliotēka: “Kad skolu iznīcināja, tad arī bibliotēku.” (Aija Bulīte-Bučiene, 2017) Viņa arī atcerējās, ka pa vakariem visa ģimene salasījās kopā un skaļi lasīja romānus latviešu valodā. Daudz arī dziedājuši – gan tautasdziesmas, gan dažādas ziņģes. Emma Stepanovičiene, kurai tēvs ir latvietis, bet māte lietuviete, apliecināja, ka “kamēr bija dzīvi vecie, tikmēr ģimenē tika runāts latviski.”

Skaistuma mīlestība.

Ekspedīcijās, kur esam meklējuši latviešu 19.gs. koloniju pēdas Baltkrievijā, Krievijā, mums vienmēr vietējie ar skaudību ir stāstījuši, cik latviešiem bijuši iekopti puķu un augļu dārzi. Tā pati aina arī pie Lietuvas latviešiem. Puķu dārzā agrāk augušas visdažādākās puķes - rūtas, pujenes, zilās kurpītes, flokši. – “Dievkociņš arī bija. Liels ķiršu dārzs, ābeles. No muižas laikiem divas garšīgas bumbieres bija. Balti un lillā, rozā pildītie ceriņi auga pie mājām. Riņķī pagalmam bija zedeņu sēta. Dārza galā bija divi bērzi, dārzam apkārt sastādīti ķirši.” (Elza Bormane, Eleja, 2017); “Vecajā fotoalbumā redzams, ka mūsmāju sievietēm bieži rokās flokši, jorģīnes vai pojenes. Ap māju tuvāk vai tālāk auga liepas un egles. Lotišu vecaimātei bija ozolu aleja. Mājās vienmēr puķes uz loga – muškateres jeb ģerānijas.” (Rūta Petkiene, 2016)

Vēstures lappuses.

Gandrīz katra intervētā latvieša dzīvesstāstā neiztrūkstoša lappuse bija par padomju okupācijas traģisko iespaidu - apcietināšanām, izsūtīšanām un nošaušanām. Dzintras Staņulienes (dz.Irbīte 1945.g.) tēvu izsūtīja 1945.g.: “Tēvu paņēma no lauka. Māte gribēja iedot tīru veļu un ko ēdamu, bet viņai uzrīdīja suņus, kas viņu plosīja. Tas notika marta mēnesī, bet maijā piedzimu es. Medmāsa izglāba manu dzīvību, turēja kā cālīti saulē. Tēvs neatgriezās, viņš nomira Ļeņingradas lēģerī.”

Aija Bulīte-Bučiene (dz.1929), ko 2017.g. intervējām Jonišķu slimnīcā, 19 gadu vecumā tika arestēta un izsūtīta uz Kazahstānu par to, ka viņas tēvam piederošajā zemē bija “mežinieku bunkurs.” Viņa sēdēja bēdīgi slavenajā Žeskazganas lēģerī, kurā 1954.g. notika ieslodzīto sacelšanās, kas turpinājās ilgāk par mēnesi. Pēc Staļina nāves ieslodzītie gaidīja pārmaiņas, kuras nesekoja: “Solīja pēc Staļina nāves palaist brīvībā, bet nelaida, jo nebūs kas strādā par velti. Sākās sacelšanās. Ieslodzītie vairs negāja darbā.”

Šajā nometnē ieslodzīja daudzu tautību cilvēkus. No pāri par 20 tūkstošiem gandrīz 10 tūkstoši bija ukraiņi un gandrīz 3000 lietuvieši vai citu tautību pārstāvji no Lietuvas. Sacēlušos lietuviešu un ukraiņu prasībām bija politisks raksturs, viņi pieprasīja komisiju no Maskavas, kas varētu spriest par nevainīgi notiesāto amnestiju. Komisijas vietā ieradās tanki: “Vienu klusu vakaru piebrauca kaut kādi traktori, kas visu nakti rūcināja. Pret rītu sāka šaut sarkanas raketes gaisā un atklāja uguni uz mums. Tikko biju paspējusi nolekt no savas lažas. Tos, kas bija vēl augšā, ar šāvienu kārtu nopļāva. Daudzus nošāva, nošautos gāza pēc tam bedrēs un ar traktoriem uzstūma zemi pāri. Dzīvi palikušos izšķīra kur kuro, manu vīru – lietuvieti – uz Sibīriju, kur viņš nosēdēja vēl divarpus gadus.”

No vēsturnieku pētījumiem zināms, ka traktori bija tikai aizsegs, lai ieslodzītie nedzirdētu kā nometni aplenc tanki. Rītausmā ar tanku palīdzību tika uzlauztas nometnes sienas un ieslodzīto sacelšanās tika nežēlīgi apspiesta. Šī sacelšanās aprakstīta arī Aleksandra Solžeņicina romānā “GULAGA arhipelāgs”.

Liktos dīvaini, ka kāds no latviešiem arī raudāja par Staļina nāvi. Izrādās, jā, tikai iemesls tam pavisam cits: “Mana māte dikti raudāja, kad Staļins bija pagalam. Mammas brālis pārbrauca no krievu gūsta ar iegūtu tuberkulozi un ātri nomira. Mamma iedomājās, ka, ja Staļins būtu nomiris ātrāk, varbūt viņas brāli varētu izārstēt.” (Dzintra Staņuliene, 2017)

Latviešu tradicionālo dzīvesveidu ciemos izjauca ne tikai karš un izsūtīšanas, bet arī meliorācija: “Esmu dzimusi Vītauču sādžā, Daunorava no mums 5 kilometri. Mūsu māju nojauca 1970.gados. Tā bija meliorācija, kas daudzus izlika no dzimtajām mājām. Mēs pārbraucām dzīvot uz Jonišķiem.” (Hermīne Šotmane, 2016)

Folklora un tradīcijas.

Aija Bulīte-Bučiene atcerējās, ka viņas bērnībā (t.i. pirms kara) vēl ticēja raganām: “Par Jāņiem gājām skatīties, vai raganas nestaigā pa laukiem un vai burvis neiet aiz tām burot.” Jāņiem pinuši vaiņagus no ziediem. Pēc tam tos sakāruši uz naglas klētī, lai žūst līdz nākamiem Jāņiem. Dzintra Staņuliene (dz. Irbīte) pieminēja savu vecmammu Lizeti Gertu kā lielu dziedniecisko augu pazinēju: “Viņa stāstīja par kumelēm, jāņazālēm. Kad gāja savākt, mani ņēma līdzi. Jāņa vakarā jāsavāc 9 veidu zālītes, bet 12 ir vēl labāk, ja izdodas savākt.”

Dzintrai no bērnības prātā arī nostāsti par pūķiem: “Kad varavīksne gāja pāri koku galotnēm, tad vecmamma teica, ka tur pūķis aizlidoja. Vēl viņa teica, ka, ja būsi laba, tad labais pūķis atnesīs dāvanu. Likās, ka pūķis ir kā plata zivs un izskatās kā spīdoša siksna. Labiem ļaudīm pūķis palīdz, bet, ja esi skaudīgs, tad viņš var tev ražu noņemt vai govīm pienu noraut. Vecmamma stāstīja arī par Meža māti. Viņa piesacīja, ka, ejot ogot vai riekstot, nedrīkst lauzīt kokus vai krūmus un vienmēr jāpasakās Meža mātei par sēnēm vai ogām. Ja baidies, jāprasa, lai viņa apsargā no vilkiem un čūskām. Meža mātei arī prasīja parādīt, kur labākās sēnes un ogas atrodamas.”

No vecmammas Dzintra ieguvusi arī zināšanas par stārķiem. Viņu mājai apkārt auguši ozoli. Vienu gadu stārķi neatgriezušies vecajā ligzdā, kur ilggadēji mituši. Vecmamma teikusi, ka stārķi jau iepriekš jūtot, ka tajā kokā iespers zibens. Un tā arī bijis.

Senāk latvieši kopā svinēja Jāņus. Kā atceras Dzintra Staņuliene: “Jāņi bija ļoti svinami. Kamēr mammas brāļi bija, katru gadu iededzināja jāņugunis. Visapkārt latviešu mājās dega ugunis. Dzīvojām tādā nomalē, ka arī padomju laikos varējām svinēt, tikai vairs tā prieka nebija.”

Emma Stepanovičiene minēja Kapu svētkus, kas agrāk tikuši īpaši atzīmēti: ”Tie vasarās bija lieli svētki latviešiem. Sabrauca radi no malu malām. Svētku ēdienā bija arī ķīselis ar putukrējumu, lieli speķa pīrāgi, ābolu rauši un citi gardumi. Iedzēra arī alu.” Svecīšu vakarā, kas iekrita novembra pēdējā svētdienā, gāja uz kapiem pieminēt mirušos: “Nenesa puķes, bet nesa skujiņas, ar kurām apklāja kapu kopiņas.” (Emma Stepanovičiene, 2016)

Latviešiem bija sava ēdienkarte, kurā ietilpa arī skābputra, kas lietuviešos izraisīja ja ne pretīgumu, tad neizpratni. Laima Norvaišiene (dz. Kalniņa 1957.g.) no bērnības atceras, ka, braucot pie radiem uz Latviju, vienmēr iepirkušies turienes veikalos: “Gotiņas, zivtiņas, smeķīgā latviešu maize, tas ļoti ļoti garšoja.”

Latvietes agrāk bija lielas audējas. Kā atminējās Rūta Petkiene (dz. Grineviča 1936.g. Pračūnos), gan viņas mamma, gan vecmamma audušas “deķus, palagus, dvieļus.” Vīrieši bez zemkopja prasmēm piekopa arī dažādas amata prasmes. Tā Gunas Sīles vectēvs Jānis Pūķis ir bijis labs koka darbu pratējs: “Viņa gatavotais sieks nāk vēl no Dundurmuižas. Ķirmji jau sagrauzuši, bet ārā mest žēl.” (Guna Sīle, 2018) Lielisks amatnieks bijis arī G.Sīles tēvs Kārlis Dagda, kas ietekmējies no Latvijas dievturu 1930.gados iekoptā mēbeļu stila ar ģeometriska ornamenta rotājumiem krēsliem un galdiem.

Latviešu rakstura īpašības.

Lietuvas latvieši izceļ savu saikni ar Zemgali un zemgaliešiem: “Latvietis pasaka un izdara, īsts zemgaļu karakteris. Un labi izdara. Bet lietavieši tikai runā un runā.” (Dzintra Staņuliene, 2017) Nedaudz pārdomājot, viņa precizēja: “Latvieši ir lēnāki un apdomīgāki, vai to var un vai tas apmaksājas. Lietavieši sprēgā, varbūt pēc tam nožēlo.” Latvieši arī ir lepni par to, ka ir latvieši. Staņulienes mamma Dzintrai jau kopš bērnības piekodināja: “Tu atceries, ka tu esi latviete.” Lietuvieši apsaukāja latviešus par zirga galvām: ““Atbrauca mūsu radi no Dobeles. Leišu puikas skrēja un sauca: “Zirga galvas! Zirga galvas!”” (Dzintra Staņuliene, 2017) Dzintra uzskata, ka šī palama latviešiem pielipusi vai nu no tā, ka senāk zemgaļu karavadoņi zirga galvas ņēma kā trofejas no kaujas lauka vai arī tāpēc, ka Latvijas kontūra atgādinot zirga galvu.

Vairākkārt tika uzsvērts, ka latvieši bijuši savstarpēji draudzīgi un saticīgi: “Latvieši bija iztikuši un draudzīgi.” (Elza Bormane, Eleja, 2017); “Latvieši aizstāvēja latviešus.” (Aija Bulīte-Bučiene, 2017) Aija Bulīte-Bučiene gan piemetināja, ka Kazahstānā ieslodzīto lēģerī, viņa novērojusi, ka “latvietes nebija tik draudzīgas kā lietuvietes.” Lai kā katrs no intervētajiem izcēla vai nedaudz piezemināja latviešus, visiem viņiem latviskums bija jūtams dziļi sirdī un dvēselē: “Es taču nevaru kā cimds izgriezties citādāk – esmu dzimusi latviete. Valoda, ticība, paražas man ir svarīgas.” (Hermīne Šotmane, 2016)

Pierobeža.

Daudzi no aptaujātajiem akcentēja to, ka vieta, kur viņi dzīvojuši un dzīvo, ir netālu no Latvijas: “Es dzīvoju pie pašas Latvijas robežas, te esmu pieradusi, latviešu būšana. Agrāk latviešu papilnam bija gan te, gan arī pārbraucot robežu. Visur bija labi.” (Aija Bulīte-Bučiene, 2017) Pierobeža dundurniekiem ļāvusi uzturēt kontaktus ar radiem Latvijā gan pirms, gan pēc kara. Aktīvi sekots notikumiem Latvijā, regulāri braukts ciemos. Šajā ziņā Dundurmuižas un citu latviešu robežciemu dzīve atšķiras no citām vietām. Te vēl daudz pētāmā. Taču jau tas vien, ko esam uzzinājuši, liek interesēties vēl un vēl. Latvieši ir viscaur pasaulē. Tie, kas ir no Dundurmuižas vai citviet pierobežā, pēc vairākām ekspedīcijām mums kļuvuši īpaši mīļi.

Janīna Kursīte, Latvijas Universitātes profesore

1930m.prie Daunoraiciu latviu mokyklos.

Daunoraiciu latviu mokyklos mokiniai 1938m.

Lolitas brīnumputna izrāde Dundurmuižā

Rūta Petkiene (Grineviča). Jonišķi 2016

Rasma Jaunzeme, Pašakarņu c. ar baznīcas grāmatām. 2018.

H.Šalkuviene (Šotmane), R.Šmite, M.Grineviča.2016

Ekspedīcijas dalībnieki pie E.Steponavičienes 2018

E.Vasiļausks, I.Barovskis, J.Stauga intervijā pie Gunas Siles Jelgavā. 2018

Išlikusi alėja primena kelią i buvusią mokyklą.

Apie Dundurmuižu dvarą spaudoje

Daunoravos dvarui nušvito autentiško atgimimo galimybė

Daunoravos dvarui nušvito autentiško atgimimo galimybė

Daunoravos dvaras - istorija ir pasakojimai